Rīga - Beikerstrītas un Blūmenštrāses krustojums
Deko, 2010. gada februārī
Nesen gluži nejauši noskatījos jauno filmu The Courageous Heart of Irena Sendler. Kādam varētu šķist svarīgi, ka tajā dažādās epizodēs ir pilns ar latviešu aktieriem, bet man filmā īpaši zīmīga šķita Rīgas arhitektūras loma, tēlojot otrā pasaules kara laika Varšavu.Uz brīdi pat sajutu mums visiem pazīstamo kluso lepnumu (pirms tas pārauga diskomfortā) - mēs atkal esam pamanīti, turklāt bezmaz Holivudā (tā ir Hallmark un CBS televīzijas filma). Gan mūsdienu Maskavas forštate un centra pelēkie iekšpagalmi, gan Andrejsala un Vecrīga tur kļuva par izteiksmīgu fonu poļu medmāsas varoņdarbam, glābjot ebreju bērnus no nāves geto 1942.gadā.
Rīga tādā ziņā ir spoža un pieredzes bagāta aktrise, kas ir tēlojusi arī karalaika Berlīni un Berni ikoniskajos 17 pavasara mirkļos 73.gadā, bet astoņdesmitajā un astoņdesmit pirmajā gadā pat 19.gadsimta Londonu padomju filmās Ideāls vīrs (pēc Vailda lugas) un Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumos. Visās četrās filmās dāsni filmēta Doma laukuma apkārtne, turklāt Jauniela tik vien, cik nomainot nosaukumu plāksnītes, bijusi gan Blūmenštrāse Bernē, gan Beikerstrīta Londonā, nemaz nerunājot par Maskačku, kurā pat bez kino jau 60 gadus nav izvēdināta geto sajūta, krietni atvieglojot amerikāņu producentu raizes par dekorāciju budžetu.
Tātad, neraugoties uz pēdējo 100 gadu globalajām sociālajām pārmaiņām, jaunas, neatkarīgas valsts galvaspilsēta vēl 21.gadsimtā bez lieka grima spēj notēlot jebkuru vēsturisku drāmu plosītu femme fatale (un es te tendenciozi nepieminēšu Rīgas nesakaitāmās lomas vietējās filmās vai, piemēram, nesenos, neglaimojošos skandināvu un krievu mēģinājumus likt viņai tēlot “pašai sevi” ar Kaļķu ielas uzdzīvi un tamlīdzīgu kriminālo glamūru), turklāt rotāta ar tiem grabuļiem, ko mēs esam pieraduši uzskatīt par nešaubīgi labāko, kas Rīgai piemīt – patapināta, vēsturiskas kolāžas tipa identitāte, no kuras lielākā daļa Eiropas demkrātiju pēc 20.gadsimta katastrofām lūkojušas atbrīvoties (ierakstiet google meklētājā frāzi Riga architecture, un salīdzinājumam izdariet to pašu ar kādu citu, jums īpaši mīļu lielpilsētu).
Identitātes konstruēšana uz traģiskas vēstures bāzes ir problēma visā Austrumeiropā – mums paveicās, ka amerikāņi izvēlējas Prāgu un tās nomales par filmēšanas laukumu šausmenei Hostelis (2005.), kuru iedvesmoja tieši vidējais rietumnieku priekšstats par “mūsu puses” apstākļiem. Tostarp esmu pārliecināts, ka, piemēram, šodienas Tallinai vairs nedraud 2002.gada gadījums ar skandalozo zviedru filmu Lilja 4-ever, kurā tās mikrorajoni vēl paguva nospēlēt postpadomju nolemtību, kamēr par Rīgu šādā vai līdzīgā lomā neesmu tik drošs.
Tikmēr gan vietējie arhitekti, gan pamazām arī citi interesenti jau gandrīz 3 gadus seko lekciju ciklam Kino un arhitektūra, kas vismaz formas ziņā atbilst nosaukumam (ciklu rīko arhitektu birojs un lekcijas parasti notiek kinoteātrī), un kas pa retam pat pieskaras kādai no abām mākslām. Pēdējais tur pērnajā novembrī uzstājās Ārons Betskis, Sinsinati mākslas muzeja direktors, kurš, pašam to neapzinoties, nu kļuvis par ievērojamāko šodienas Rīgas arhitektūras kritiķi, tuklāt ar vienu pašu bloga ierakstu pēc savas īsās vizītes (tulkojums publicēts arhitektūras platformā www.a4d.lv 04.01.2010.): “Runājot par šīm dekorētajām kastēm, mani visvairāk pārsteidza tas, cik ļoti cilvēkiem patīk šeit dzīvot [..], bet kādu iedvesmu var smelties vietā, kas raksturu gūst, aizņemoties no citiem?” Pilsētas arhitekts Jānis Dripe to pārsteidzoši godīgi komentē savā slejā Latvijas Architektūras 86.burtnīcā: “Pilnīgi pa seju pašā startā! Bet mūsu nesenajam viesim nav jānodarbojas ar diplomātiju – viņš saka to, ko redz, dzird un domā. Rīga nav modernās arhitektūras pazinēju ceļa mērķis un tuvākajos gados par tādu arī nekļūs.”
Nav jau, protams, jātaisa buldozeru revolūcija pret mantojumu, kā to bija iztēlojies Ulmanis trīsdesmitajos, nicinādams visu nelatvisko (amerikāņu filmā, starp citu, lielu lomu nospēlēja viņa Finanšu ministrijas ēka Smilšu ielā, tieši savas precīzās arhitektūras dēļ – tur bija iekārtots gestāpo štābs), bet atbildam nu Betskim, kas ir tas, kādēļ mums patīk šeit dzīvot, pat ja mums lepni vienalga, kā izskatāmies citu acīs.